Galds no vēsturiska ozola

Kad kaut kas labs kļūst vēl labāks, tas pietuvojas pilnībai – kā šis galds, kas tapis Karstena Šillinga darbnīcā uz vēsturiska ozola pamatnes. Tomēr galdnieks no Minsteres to neizgatavoja klientam. Viņa klients Aleksandrs Virzbahs šo mēbeli darināja pats savām rokām, meistara vadībā.

Zāģis griežas un bez piepūles šķeļ koksni, centimetru pa centimetram plosot šķiedras un paceļot smalku zāģu skaidu mākoni, kas mirdz gaismā. Lai cik iespaidīgs būtu šis brīdis, Aleksandrs Virzbahs to gandrīz nepamana. Aiz dzirdes aizsargiem viņš koncentrējas uz vienu lietu – dēli, ko vienmērīgi stumj cauri asmenim. Kad zāģis apstājas, pirmais zāģējums ir veikts, un viņš ir redzami apmierināts. Līdz šim mēbeles viņš pazina tikai tā, ka uz tām sēdēja.

Sākas garā nedēļas nogale darbnīcā

Mērķis ir īsts ēdamgalds: 2,80 metrus garš, 1,20 platš, ar 7 centimetrus biezu virsmu, kas to paceļ līdz 76 centimetriem – pietiekami augstu, lai krēsli ar atzveltnēm ērti paslīdētu zem tā. Nedēļas nogale ir īsa, un darāmā daudz, tāpēc atpakaļ pie maisītāja – liet betona kājas. Šillings izvēlējās ātri cietējošu maisījumu, lai projekts iegūtu formu jau tajā pašā dienā.

Koks un betons

Veidņi tiek salikti no laminēta veidņu saplākšņa, izlīdzināti taisnā leņķī un saspiesti ar skavām. Betons nepiedod veidni, kas pakustas, tāpēc pirms pirmās liešanas katrs savienojums tiek pārbaudīts divreiz. Kamēr betons cietē, ozols atgriežas uz darbagalda līdzināšanai.

Ēdamgalds, bet ne tāds kā visiem

Ozols nāk no šķūņa jumta, kas stāvēja vairāk nekā divus gadsimtus. Katrai sijai ir ligzdas, naglu caurumi un plaisas no tās pirmās dzīves, un neviena no tām netiek noslīpēta – tieši šo zīmju dēļ šī koksne arī tika izvēlēta.

Ceļojums cauri materiālam

Vecs ozols ir nežēlīgs pret instrumentiem. Tas žuvis gadu desmitiem, kustas mazāk nekā jauns materiāls un reizēm slēpj kādu naglu. Zāģē lēni, asmeņus pārbauda bieži, un putekļu sūcējs darbojas nepārtraukti – smalkus ozola putekļus nevienam nevajadzētu elpot divu dienu darba laikā.

150 kilogrami virsmai, 150 kilogrami betona pamatnei.

Pēdējie pieskārieni

Pēdējais posms ir virsma. Slīpē cauri visām graudainībām pēc kārtas, nevienu neizlaižot, katru gājienu ar putekļu nosūkšanu, lai nekas netiktu iespiests atpakaļ koksnes šķiedrās. Eļļu uzklāj plānā kārtā, divreiz, un atšķirība ir redzama uzreiz: divu gadsimtu zīmes kļūst tumšas uz gaišās koksnes fona, un galds izskatās tāds, kāds tas ir – veca koksne, kas saņēmusi otru darbu.